Inese Matisāne

„Šis ir mūsu laiks, jo cita nav. Tāpēc svarīgi domāt, kā šo, mums atvēlēto, laiku maksimāli labāk izdzīvot,” savus nebeidzamos meklējumus pamato Ineta Kona, skolotāja pēc profesijas un aicinājuma, izbrīnā par to, cik maz uzmanības mēs pievēršam cilvēkam un viņa emociju pasaulei.

„Katru dienu mēs esam saistīti ar emocijām, bet tik maz mēs zinām par to, kā reaģēt ikdienas situācijās, kā attālināti izvērtēt savas vajadzības un komunikācijas stilu,” intervijā žurnālam „Skolas Vārds” pauž psiholoģe Ineta Kona.

 

_____________________________________________________________________

Pastāstiet, kā jūs nonācāt skolā!

Par skolas psiholoģi strādāju trešo gadu. Es vienmēr meklēju atbildes, kāpēc notiek tā, kā notiek, un visvairāk šādu jautājumu man bijis saistībā ar skolu – gan tad, kad pati mācījos skolā, gan kad mani bērni mācījās, gan tad, kad biju kolēģe skolotājām. Man liekas – tad arī dzima doma par to, ka skolā vajag vēl kādu citu viedokli, nevis tikai vienīgo „pareizo”. Psiholoģija sniedz zināšanas par cilvēku, un tās vajadzīgas ikvienam, lai cilvēks būtu vesels, laimīgs, apmierināts ar savu dzīvi, lai savu potenciālu, kas ir viņa iekšējā „skapī”, viņš pilnībā izmantotu, tāpēc nepamatots ir stereotips par to, ka pie psihologa nāk tikai „slimie”.

Ārsts reanimatologs Pēteris Kļava domā, ka „reliģija, filozofija, psiholoģija ir varas un aprobežotības prāta kruķi”. Kā jūs komentētu šo izteikumu par psiholoģijas saistību ar varu?

Zināšanas – tas ir spēcīgs potenciāls. Jā, tagad tik daudzi studē psiholoģiju, bet kur viņi ir? Kur ir šīs izmaiņas?

Kas ir tas, ko mēs nezinām vai negribam zināt par cilvēku?

Esmu pārsteigta par to, cik maz uzmanības mēs pievēršam cilvēkam, viņa emociju pasaulei, jo emocijas ir veids, kā mēs izdzīvojam savu dzīvi. Katru dienu mēs esam saistīti ar emocijām, bet tik maz mēs zinām par to, kā reaģēt ikdienas situācijās, kā attālināti izvērtēt savas vajadzības un komunikācijas stilu!

Man šī ir jau trešā profesija – pirmā ir modelētāja, kas arī prasa pastāvīgu dialogu ar klientu, jo svarīgi ir sadzirdēt, ko viņš vēlas, kāds ir viņa pasūtījums. Tāpēc arī droši vien bija šis lielais kontrasts, ieejot skolā – kur visi sarunājas, bet neviens nedzird un neviens arī neatbild uz jautājumu. (Puspajokam, pusnopietni.) Laikam tāpēc man radās doma studēt psiholoģiju, lai saprastu, kas notiek.

Tas gan ir interesanti! Cilvēku, kurš pieradis klausīties, tas pārsteidz.

Bērni paaugās, un es realizēju savu otro sapni – studēt mākslas vēsturi. Studēju intereses pēc, un mana ienākšana skolā bija neparasta – ienācu nevis kā uz šo profesiju tendēta skolotāja, bet vienkārši tāpēc, ka man patika tas, ko mācījos, un to arī pasniedzu bērniem. Direktors, uzzinot, ka esmu studējusi vizuālo mākslu, sacīja: „Tas nevar būt, ka tu neesi skolotāja. Nāc!”

Vai esat iemīlējusi skolotājas darbu?

Ļoti. (Aizrautīgi.) Ļoti! Ja cilvēks dara darbu, kas viņam patīk, viņš gūst garīgu apmierinājumu. Cilvēki nāk pie manis un gūst atbildi uz savām problēmām, savukārt es pārliecinos, ka mana domāšana ir viņiem vajadzīga un notiek pareizajā virzienā.

Ko uzskatāt par savu pienākumu?

Pirmkārt, būt cilvēkam. Cilvēcību saprotu kā spēju iejusties otra cilvēka „ādā”, saprast, sadzirdēt. Visvairāk jau „grēkojam” mēs, pieaugušie, kuri bērnu vietā vienmēr nolemjam, secinām, nepajautājot, ko viņi paši par to domā. Pie tam – redziet, viss ir samilzis, problēmu tik daudz, bet risinājums ir ļoti vienkāršs – būt cilvēkam, paskatīties uz bērnu, pajautāt: kā tu domā, kā mēs varētu atrisināt to, ka tu esi tik dusmīgs. (Aizrautīgi.) Tiešām tā ir! Tās ir cilvēka vajadzības, ko jau 60. gados aprakstījis A. Maslovs. Reizēm to cenšas apgāzt – tik primitīvi nevarot uztvert–, bet es domāju, ka citādi nevar būt – ja puķe uz palodzes tiek regulāri laistīta ar sērskābi, ko dzīvē redzu kā tikai kritiku pret otru, tad puķe novīst un ar cilvēku ir līdzīgi.

Kas ir jūsu cerība un prieks darbā un dzīvē?

Man kā cilvēkam ir prieks par to, ka es ieklausos savā intuīcijā un eju tajā virzienā, kur taciņas nav. (Smaida.) Es uzticos savai vajadzībai, kas mani interesē, un prieks man rodas no cilvēkiem, kuri – vienalga kurā vecumā – nāk pie manis un mēs sarunājamies, un viņi notic, ka viņos ir labais, ko tie paši vēl nav apzinājušies. Jo mēs visu laiku „urbinām” pa ēnas pusi, jebkuram cilvēkam ir daudz lietu, kas viņu neapmierina, un tad viņš netiek vaļā no negācijām un ir „kā piesiets” tām. Mums noteikti ir labā ir vairāk, nekā mēs spējam apzināties.

Gliemezis neleks augstumā, zilonis ligzdu nevīs

Vai šodien Latvijā var runāt par audzināšanas tradīcijām?

Jau ilgāku laiku izglītībā tiek gaidītas reformas. Process it kā notiek, bet sāk jau apnikt. Diemžēl kā sabiedrība mēs neesam gatavi radikālām pārmaiņām izglītībā – mums trūkst drosmes, uzņēmības, arī vīzijas, tāpēc turpinām uzturēt esošo sistēmu un, protams, meklējam attaisnojumus tās eksistencei.

Kā padomju laiks ietekmējis personības identitātes veidošanos?

Liela daļa skolotāju ir tuvu pensijas vecumam un izglītību ieguvuši padomju laikā. Padomju laikā skolotājs bija tas, kas visu zināja, viņš nedrīkstēja kļūdīties, kaut ko nezināt, tāpēc arī neprasīja padomu, jo viņam bija bail, ja kāds uzzinās, ka viņš kaut ko nezina. Skolotāji ir kā sacentās savā starpā. Mērķis bija izaudzināt paklausīgu, gudru cilvēku, kas pabeidza skolu un kuru gaidīja rūpnīcas, fabrikas, kolhozi, sovhozi…

Mūsdienās ir pavisam citādi – mums vajag radošu personību, un, ja mēs turpinām audzināt „robotus”, personība nespēj izspraukties cauri šīm kategoriskajām prasībām. Radošums tiek apgriezts jau pašā saknē, un no lielā, krāšņā zieda pāri paliek tikai fragmenti. Ja runājam par 21. gadsimta skolu, tad nevar būt tā, ka trīsdesmit bērni sēž klasē, visi vienādi domā un tieši tā kā skolotāja!

Padomju laikam ir arī sava vērtība, nav tikai sliktais. Man kā padomju laika cilvēkam piemīt praktiska domāšana, piemēram, reklāmas bieži vien šķiet ļoti primitīvas, un tādas reizēs domāju – kā var tik daudz uzrunāt, kur man noteikti tagad jāiet, ja vienkāršāk ir pateikt: „Nē, man to nevajag.” Jā, es spēju izvērtēt, vai man vajag piekto pāri zābaku, jo ir taču atlaides…. (Smejas.)

Šodien pastāv ne tikai padomju tradīcijas, klāt nākusi pārprastās demokrātijas izpratne. Kas jums sakāms par šo laiku?

Varētu runāt par laiku līdz 2000. gadam un tagad. Jā, brīvība kā okeāna vilnis pārvēlās pāri un, protams, ietekmēja cilvēku domāšanu. Tiem cilvēkiem, kas toreiz bija vecāki, vajadzēja to visu baudīt. Tā bija cita pasaule, citas vērtības. Sajūta tāda, ka nāk liels vilnis un apgāž cilvēku, un viņš vairs nesaprot, kas ar viņu notiek, kāpēc viņš ir tā apdalīts, kāpēc tā nav bijis agrāk – es gribu studēt, mācīties, izmēģināt citus darbus, braukt uz ārzemēm… Iespējams, tāpēc ģimene arī nenoturēja šo „rāmi” un izjuka.

Kā nabadzība un sociālā atstumtība patlaban ietekmē bērnu nākotni?

Atgriežoties pie A. Maslova ( Humānistiskā un Transpersonālā psiholoģijas virzienu pārstāvis) vajadzību teorijas, viena no pamatvajadzībām ir drošība. Ja cilvēks nav drošs par savu nākotni, rītdienu, par to, vai varēs nodrošināt sev pašas primitīvākās vajadzības – darbu, bērnu izglītību, tad pamati zūd. Tam seko zems pašvērtējums, bailes un daudz emociju, bet pieaugušajiem nav mācīts, kā vadīt emocijas, un bieži vien mēs tās vadām uz bērniem. Tā notiek gan skolā, gan ģimenē.

Vai skolā bērni tiek orientēti uz pakļaušanos pieaugušo prasībām un bezierunu paklausību?

Pilnīgi noteikti. Rietumos personība ir orientēta nevis uz pavēlēm, bet izvēli. Piemēram, runājot par mākslas priekšmetiem, skolotājam jāsastopas ar galējām izjūtām – vai nu ar bērnu (saprotams, ne visu!) vienaldzību, vai protestu. Motivācija mācīties šos priekšmetus ir zema. Sanāk tā – lai piedabūtu bērnu zīmēt, skolotājam vispirms viņš ir jāienīst, un tā jau ir emocionāla vardarbība pret bērnu. Tad vēl nereti klasē ir kāds „upuris”, bērns kurš jau ilgāku laiku ir emocionālā pārdzīvojumā un ar grūtībām pieslēdzas mācību procesam, bet, kuru pārējie „noēd”. Bet šim „upurim” vecāki, piemēram, aizbraukuši uz ārzemēm un par viņu atbild vecākā māsa, kura mācās 12. klasē. Es teiktu – mums trūkst cilvēcības, iejūtības pret šādiem bērniem. Stereotipi, bailes, aizspriedumi – mantojums, ar kuru, kā izskatās, vēl kādu laiku nāksies saskarties skolā.

Kā tikt galā ar emocijām?

Emocijas ir jāizlādē, bet arī jāpasaka, no kurienes tās nāk un kas tās ierosinājis. Tad tās var izkrāsot, izspēlēt ar bumbām, bet nekādā gadījumā nedrīkst raidīt pret „upuri”. Skolotāja un skolēna attiecībās nereti bērns ir „upuris”, kurš neprot sevi aizstāvēt.

Vai vispārizglītojošo skolu skolotāji ir sagatavoti darbam ar bērniem ar veselības un attīstības problēmām?

Nav nekādas atšķirības skolotāju izglītībā – ir skolas, kur bērni nāk ar ārstu uzstādītām diagnozēm, bet gan skolotāji, gan bērni „peld”, kā prot. Labākajā gadījumā viņi viens otru iedrošina, ka tomēr jānāk izrunāties pie psihologa. Pirmais, kam jāpievērš uzmanība, ir labi justies – lai skolotājs var brīvi runāt par grūtībām, par to, kas nesanāk, un pastāstīt par to, kas sanāk. Bet skolotāji tā nedara – viņi „ir ciet”. Pedagogu tālākizglītība arī līdz šim nav bijusi tik efektīva, cik vajadzētu. Meita, kas arī ir skolotāja, tagad priecājās, ka jaunā gadā bijuši ļoti labi kursi par bērnu mācību traucējumiem. Ja ir izpratne par šo traucējumu rašanās cēloņiem, kļūst saprotams kā tos ņemt vērā un kādas iespējas tos novērst.

Kāds skolēnu kontingents veidojas internātskolās? Kā tas ietekmē skolotāju darbu?

Bērnu agresija izpaužas uzvedībā. Ja bērniem bijusi negatīva pieredze, viņi tiek nepārtraukti kritizēti, viņi dabiskā veidā aizsargājas, un tas izpaužas vai nu kā uzbrukums, vai depresija. Bet skolotāji uzreiz to uztver personīgi, tāpēc galvenais, ko stāstu skolotājiem – bērns ir tur, bet tu esi šeit, neņem visu, ko viņš saka. “pie sirds”un neuztver personīgi. Ja šī distance netiek ievērota, rodas grūti pārvarams emociju virpulis.

Grūtības ir lielas – skolotāji nav sagatavoti, bet bērni veselīgi reaģē reaģē uz nepieņemamu situāciju. Jā, es viņus redzu kā veselīgus – ja viņi jūt, ka var uzticēties, viņi runā pēc būtības. Viņi jautā pēc būtības, jo ir ieinteresēti saprast, ko lai dara. Pēc sarunām ar skolas psihologu aug bērnu pašvērtējums, bērni kļūst spēcīgāki, taču nereti skolotājs, netiekot līdzi izmaiņām bērna uzvedībā, jo nav ticis galā ar savām emocijām, rūgtumu, kas palicis no iepriekšējās saskarsmes ar bērnu, turpina izteikt komandas, nesadzirdot un neizprotot būtisko attiecībās.

Kā bērnus ietekmē atsvešināšanās no vecākiem?

Visvairāk problēmu ir ģimenēs, kur mammas vienas audzina bērnus un ir zaudējušas kontaktu ar bērniem. Ja bērns ģimenē negūst drošības sajūtu, viņš „mirst”. Viņam nav motivācijas dzīvot. Ja tētis atsakās no bērna, bērns uzskata, ka viņš nav derīgs. Kā to var ieraudzīt? Piemēram, bērns stāv uz trešā stāva palodzes, neturas un nebaidās nokrist. Vai arī – jautāju 6. klases puisītim: „Par ko tu gribi būt?”, un viņš atbild: „Par ugunsdzēsēju. Bet es jau nebūšu.” Tālāk runājot, viņš pastāsta, ka tēti viņš nav saticis. Arī vecāku šķiršanās bērniem ir milzīga trauma.

Bērniem visvairāk nepieciešama ģimenes piederības sajūta – ja tās nav, vietā nāk internāts, iela, kur bērni lielākoties neprot savstarpēji komunicēt. Tad arī rodas jautājums – cik piederīgs tu vari justies, ja nepārtraukti notiek konfliktsituācijas? Tie ir bērni, kas ģimenē nav audzināti – kā viņi ir iemācījušies, tā viņi tur dzīvo.

Priecājos, ka esi centies

Vai var būt mīļa un cieņpilna attieksme pret bērnu, kurš diendienā nav sagatavojies stundām, kavē skolu, klaiņo?

Var. Ja mēs pētām iemeslus, kāpēc bērns tā dara, tad varu teikt – viņš noteikti neies projām no tās stundas, kurā viņam patīk – gan mācīties, gan satikties ar cilvēku, kas viņu māca. Ja bērns zinās, ka par viņa sasniegumiem un veiksmēm ir kāds, kurš priecājas, viņš noteikti būs motivēts mācīties. Līdzīgi ir arī ar koncertu, kuram bērns gatavojas, ļoti gaida, bet… vecāki neatnāk.

Ko labu var pateikt skolēnam, kurš no astoņiem kontroldarba uzdevumiem pareizi atrisinājis tikai divus?

„Man ir prieks, ka tu esi centies. Uzdevumu ir daudz. Tev droši vien to bija par daudz, vai ne?”- „Jā.” Tālāk skolotājs skaidro iemeslus, kāpēc bērns divus varēja atrisināt, bet pārējos ne. Mācību traucējumi ir arī uzvedības traucējumi, un, visticamāk, tā ir nespēja pajautāt, sagatavoties. Bail jau tikai no tā, ka uzdevumu ir desmit! Daudzumam jāatbilst tam, ko bērns reāli spēj. Viņš varbūt ir iemācījies, bet lielā trauksme un bailes, ka viņš nezina traucē domāt, tāpēc varētu būt nepieciešams sadalīt pārbaudes darbu posmos, grupēt tematiski, vairāk vizuālo skaidrojumu.

Piemēram, ja pirmklasnieks pēc zvana aizkavējies pagalmā spēlējoties, piemēram, lasa kļavlapas vai zīles, kā būtu jārīkojas skolotājam?

„Jānīt, tu dzirdēji zvanu?” Atbildes nav. „Es redzu, cik ļoti tev patīk pabūt ārā vienam, bet zini – mums vēl ir vairākas stundas, kad mēs varēsim iziet ārā. Man patīk, ka tev ir ienācis prātā salasīt zīles – no tām varēsi izveidot kompozīciju.

Vai zināt gadījumus, kad kāds skolēns skolotājam kļuvis īpaši mīļš?

Tas ir tikai normāli, jo skolotājs arī ir cilvēks. Piemērs: skolotāja, tikko iesākusi strādāt, grasījās pamest pedagoga darbu, bet, strādājot ar savām emocijām, piedzīvoja galēji pretēju reakciju, par ko jautāja man: „Vai es drīkstu veidot mīļas attiecības ar saviem skolēniem? Vai bērnus nepieradināšu, un šķiršanās nebūs sāpīga?” Skolotāja darbā ir situācijas, kad jāparedz iespējamās sekas, kā rīkoties, ja šāda pieķeršanās kļūtu pārāk apgrūtinoša, bet pozitīva attiecību pieredze tikai dos pamatu domāt, ka arī turpmākā dzīvē tādas ir iespējams piedzīvot.

Ko darīt pašam skolotājam, ja moka stress, nolaižas rokas vai dūša papēžos?

Pazīstu šādu situāciju. Ja skolotājs ir empātisks, viņš var „izdegt”. Tāpēc aicinu skolotājus nākt kopā un saprast, kā mēs varam noturēt savas robežas un justies komfortabli, esot skolā. Lai mūs neaizskar tas, ja kāds kaut ko nepilda, un lai mums nekrājas dusmas. Ja mēs šādi darām, mēs jūtamies brīvi un labi. Esam apkārtējiem līdzīgi. Skolotājam vajadzētu būt par piemēru tam, kā var būt labi. Arī skolā. Tas saistīts ar pašvērtējumu, skolotāja piederību savai valstij – cik šobrīd es kā skolotājs esmu vajadzīgs? Šo jautājumu var uzdot kā bērni, tā vecāki. Pie tā, ka mēs esam tik maz, pirmajā klasē joprojām ir trīsdesmit bērni!? Pirmklasnieks, kas pirmo dienu atnācis uz skolu, tā arī paliek ar saviem jautājumiem… Cilvēciskais ir pirmajā vietā, tikai tad seko zināšanas. Ja cilvēcības nav, rodas agresija vai depresija, jo tiek ignorēts pats svarīgākais.

Tu vari būt laimīgs jau šodien

Daļai jauno vecāku izpratne par uzvedību, atbildību un pienākumu ir deformēta un nesakrīt ar skolas un skolotāju prasībām. Ko darīt? Vai audzināt vecākus?

Jā, skolai būtu jāuzņemas izglītošanas funkcija. Vecāki nav sagatavoti savu bērnu audzināšanai, un par to nav neviens jāvaino. Vienkārši – tas nenotiek, un mēs par to nerunājam. Vecāki jāizglīto, un vajadzības ir dažādas – vienam vajadzēs labsajūtu, un tad viņš varēs arī bērnam to pašu mācīt, citam – kā tikt galā ar grūtībām, kā organizēt darbu, kā to sadalīt… Svarīgs ir bērna raksturs, temperaments, iedzimtība, spējas. Ja ir emocionālie traucējumi, bērna uztvere ir bremzēta, un tas jāņem vērā. Mēs domājam, ka bērns ir slinks, bet viņu pilnībā pārņēmis emocionālais lauks. Bērns pat nedzird, ir trīsreiz jāsaka, lai viņš sadzirdētu. Kāds piemērs: meitenei ir nomiris tētis, viņa negrib nevienam par to stāstīt, bet matemātikas skolotāji vēlās atstāt meiteni uz otru gadu, jo skolotāji domā ka viņa nespēj vai nevēlas mācīties. „Kāpēc mācīties, ja man nav tētis?” domā meitene, un tā ir traģēdija, ar kuru lielam cilvēkam grūti tikt galā. Meitenei ir jāpalīdz izdzīvot un pieņemt notikušo, lai viņa atkal pieslēgtos mācībām.

Kā izkļūt no šī apburtā loka, kad skola vaino vecākus, bet vecāki – skolu?

Var jau tā turpināt ilgi, bet rezultāti ir tādi, kādi ir. Man ir žēl sava laika. Varbūt tas liecina par manu domāšanas veidu, par to, kurā dzīves posmā esmu. Savos piecdesmit gados man ir vērtīga katra diena, un es gribu savas dienas nodzīvot vērtīgi. To var attiecināt arī uz jebkuru cilvēku, jautājot: kā tu dzīvo? Vai esi laimīgs? Tu vari būt laimīgs jebkurā brīdī! Es negrasos hipnotizēt, bet aicinu ikvienu pajautāt sev: kas tev ir vajadzīgs, lai tu būtu laimīgs – kā vecāks, skolotājs, bērniņš? Uzprasi bērnam, kādas ir viņa trīs vēlēšanās zelta zivtiņai, un tu saņemsi atbildi: „Gribu satikt savu tēti, lai mamma neslimo un viņai ir darbs.” Šobrīd sabiedrība visplašākā mērā ir virzīta uz patērēšanu, tāpēc mums pašiem ir jābūt atbildīgiem par savu labsajūtu, par to, ka mēs paši izvēlamies to, ko mums vajag.