Sapņu Spēka labirints

Sapņu Spēka labirints

 

Vienas dienas seminārs brīvā dabā tiem, kas vēlas atjaunot saikni ar sevi un savu iekšējo spēku visos līmeņos.

2015.gada 20.septembris, pl.12:00
Piņķi, Sēbruciema “Jumīši”

Visums. Tā ir telpa un laiks mūsu sapņu realizēšanai un spēka izpaušanai. Dzīvošanai un ziedēšanai. Gadās, ka kaut kādu iemeslu dēļ mēs nododam sevi, savus sapņus un spēku, gaidīdami piemērotāku brīdi, vietu un kompāniju…

Tev tiek dota  īpaša iespēja :

Apzināties. Būt. DARĪT un RADĪT. Iedēstīt savu Sapņu un Spēka sēklu paša sagatavotā augsnē, lai pēc laika piedzīvotu augšanas un ziedēšanas mistēriju.

Neatkarīgi no dzīves un laika apstākļiem mēs Radīsim un Darīsim.

Īpaši sagatavotā vietā – latvju zīmju labirintā, raksim zemi, sajutīsim sevi un citus, apzināsim vēlmes un sapņus, transformēsim traucējošo derīgajā, stādīsim , degsim dzīvu uguni un vārīsim burvju zupu, dziedāsim, klusēsim un kopā būsim.

Ja vēlies piedalīties šajā mistērijā, ņem līdzi lāpstu vai dakšu zemes (pļavas) rakšanai, sīpolpuķu sīpolus vai ziemciešu stādus stādīšanai, vienu (!) sastāvdaļu veģetārajai burvju zupai, bļodu un karoti, mitrumizturīgus apavus un laikapstākļiem atbilstošu apģērbu, skanošas lietas – bungas, grabuļus, zvaniņus, kokles u.c., draugus un domubiedrus.

Visuma paredzētais Sapņu Spēka labirinta radīšanas laiks – š.g. 20.septembrī, Sēbruciema „Jumīšos” (precīza adrese e-pastā), Pulcējamies no 11:45, sākam pl. 12:00 un turpinām, līdz process beidzies vai saule norietējusi.

Dalības maksa 20,-eiro
Sīkāka informācija un pieteikšanās
pa tālruņiem 29996711; 26466983 vai rakstot – esme7@inbox.lv

Baltu vienības dienas ugunskurs

 

22. septembris ir Baltu vienības diena. Aicinām baltu pēctečus Lietuvā, Latvijā un visā pasaulē pievienoties Baltu Vienības uguņu sasauksmei un laikā no 20.00 līdz 21.00 iedegt uguni kalnos, pilskalnos un citās ar baltu vēsturi saistītās vietās.

Sirmā senatnē pilskalnos iedegti ugunskuri ir aicinājuši mūsu senčus vienoties cīņai un aizsargāt savu zemi, dzīvību un kultūru. Vienotība ir palīdzējusi Baltijas jūras krastā mītošajām tautām izdzīvot un pastāvēt gadu tūkstošiem, tāpēc mūsdienās vienlaikus iedegta uguns iegūst jaunu nozīmi.

2015. gada 22. septembBaltu Vienibas Diena Jumisi- Laba Doma degsim uguni arī Sēbruciema “Jumīšos”, atcerēsimies mūsu tautu vēsturi un stiprināsim saiknes, kuras vieno baltus visā pasaulē. Lai Uguns simbols vieno baltu garīgo tēvzemi! Uguns uz kalna ir zīme: mēs esam, vienlaikus iedegšana- vienotība.

Sasauksmes būtība ir apmeklēt baltiem nozīmīgas vietas un iedegt tajās ugunis, tādējādi vienojot baltu pēctečus un baltu zemes.

Aicinām kopienas, organizācijas un atsevišķus cilvēkus šai laikā piedalīsies Baltu Vienības uguņu sasauksmē.

Aiciniet draugus iedegt ugunis tuvējos kalnos, lai jūs redzētu cits citu!

Ja atrodaties ārzemēs un nav iespējas aizbraukt uz baltu vēsturiskajām vietām, iededziet uguni tajā vietā- lai Baltu Vienības uguns zīme ceļo pa visu pasauli!

IEVĒRĪBAI! Pilskalnos un citos dabas un kultūras mantojuma objektos, ja tur nav jau ierīkota ugunskura vieta, nededziniet uguni tieši uz zemes, jo tā jūs varētu izdedzināt robu vēstures grāmatā: sabojāt arheoloģisko slāni, kam var būt nozīme vēstures izzināšanā!

Ja kalns ir apaudzis ar kokiem vai citādi traucēta redzamība, paceliet uguni uz kārts, varat palaist lidojošos lukturīšus, dot signālus ar lāzera stariem vai tml. Baltu Vienības dienas norises saskaņot ar izvēlētās vietas saimniekiem: īpašniekiem, pārvaldniekiem, pašvaldību un tml., it īpaši, ja tās ir aizsargājamas dabas un kultūras mantojuma vietas.

Ieteikumi svētku svinēšanai:

* Izvēlieties ar baltu vēsturi saistītu vietu: pilskalnu, svētkalnu, senkapus, mitoloģisku vai citu piemiņas vietu.

* Sazinieties ar citiem tuvējiem Baltu Vienības dienas atzīmētājiem, kuru kontaktus atradīsiet Baltu Vienības uguņu sasauksmes kartē ( https://www.google.com/maps/d/viewer?mid=zUN89PXza4iA.knQpg5FGxdgw

* Pirms uguns iedegšanas iesakām sarīkot talku un sakārtot apkārtni, sagatavoties svētkiem: izveidot ugunskura vietu, sagatavot malku, savākt atkritumus un sakopt apkārtni.

* Sapulcējieties un iepazīstieties: sūtiet kausu (krūzi vai citu trauku) ar dzērienu un/vai maizes klaipu pa apli, katrs pa malkam nobaudot un vēlot cits citam un visiem kopā vienotību. Dziediet kopīgas dziesmas, sarīkojot kopīgu cienastu no dalībnieku atnestajiem “groziņiem”.

Runājiet par baltu vēsturi: uzaiciniet zinošu cilvēku, kurš pastāstītu par baltu tautu vēsturi, dzīvesziņu, īpatnībām, vienotību!

Iededziet uguni!

* Vērojiet debesis un apvārsni, saskaitiet, cik Baltu Vienības uguņu varat redzēt! Radiet paši sev svētkus: dziediet, dejojiet, cienājieties, dalieties pārdomās… Sūtiet ziņas draugiem un paziņām!

Ieteikumi:

* ja miglas, lietus vai citu iemeslu dēļ ir slikta redzamība, iesakām sasauksmei izmantot lāzera gaismas: lāzeru lukturu starus vēršot augšup un kustinot, ir iespējams izveidot daudzu kilometru attālumā redzamu gaismas stabu.

Baltu Vienības dienas kūrētāji

Latvijā: lietuviešu/latviešu saziņas jautājumus risinās un Baltu vienības uguņu vietas Latvijā kartē atzīmēs Linda Lemhena, e-pasts: linda.lindale@gmail.com, tālr. +37129430689.

Lietuvā: Šauļu dabas un kultūras aizsardzības klubs “Aukuras” Darius Ramančionis, tālr.. +37060091403, e- pasts: baltai@aukuras.lt; plašāk: www.aukuras.lt

Kā skolotājam būt Cilvēkam

 Inese Matisāne

„Šis ir mūsu laiks, jo cita nav. Tāpēc svarīgi domāt, kā šo, mums atvēlēto, laiku maksimāli labāk izdzīvot,” savus nebeidzamos meklējumus pamato Ineta Kona, skolotāja pēc profesijas un aicinājuma, izbrīnā par to, cik maz uzmanības mēs pievēršam cilvēkam un viņa emociju pasaulei.

„Katru dienu mēs esam saistīti ar emocijām, bet tik maz mēs zinām par to, kā reaģēt ikdienas situācijās, kā attālināti izvērtēt savas vajadzības un komunikācijas stilu,” intervijā žurnālam „Skolas Vārds” pauž psiholoģe Ineta Kona.

 2013-09-20 16.05.16-1

_____________________________________________________________________

Pastāstiet, kā jūs nonācāt skolā!

Par skolas psiholoģi strādāju trešo gadu. Es vienmēr meklēju atbildes, kāpēc notiek tā, kā notiek, un visvairāk šādu jautājumu man bijis saistībā ar skolu – gan tad, kad pati mācījos skolā, gan kad mani bērni mācījās, gan tad, kad biju kolēģe skolotājām. Man liekas – tad arī dzima doma par to, ka skolā vajag vēl kādu citu viedokli, nevis tikai vienīgo „pareizo”. Psiholoģija sniedz zināšanas par cilvēku, un tās vajadzīgas ikvienam, lai cilvēks būtu vesels, laimīgs, apmierināts ar savu dzīvi, lai savu potenciālu, kas ir viņa iekšējā „skapī”, viņš pilnībā izmantotu, tāpēc nepamatots ir stereotips par to, ka pie psihologa nāk tikai „slimie”.

Ārsts reanimatologs Pēteris Kļava domā, ka „reliģija, filozofija, psiholoģija ir varas un aprobežotības prāta kruķi”. Kā jūs komentētu šo izteikumu par psiholoģijas saistību ar varu?

Zināšanas – tas ir spēcīgs potenciāls. Jā, tagad tik daudzi studē psiholoģiju, bet kur viņi ir? Kur ir šīs izmaiņas?

Kas ir tas, ko mēs nezinām vai negribam zināt par cilvēku?

Esmu pārsteigta par to, cik maz uzmanības mēs pievēršam cilvēkam, viņa emociju pasaulei, jo emocijas ir veids, kā mēs izdzīvojam savu dzīvi. Katru dienu mēs esam saistīti ar emocijām, bet tik maz mēs zinām par to, kā reaģēt ikdienas situācijās, kā attālināti izvērtēt savas vajadzības un komunikācijas stilu!

Man šī ir jau trešā profesija – pirmā ir modelētāja, kas arī prasa pastāvīgu dialogu ar klientu, jo svarīgi ir sadzirdēt, ko viņš vēlas, kāds ir viņa pasūtījums. Tāpēc arī droši vien bija šis lielais kontrasts, ieejot skolā – kur visi sarunājas, bet neviens nedzird un neviens arī neatbild uz jautājumu. (Puspajokam, pusnopietni.) Laikam tāpēc man radās doma studēt psiholoģiju, lai saprastu, kas notiek.

Tas gan ir interesanti! Cilvēku, kurš pieradis klausīties, tas pārsteidz.

Bērni paaugās, un es realizēju savu otro sapni – studēt mākslas vēsturi. Studēju intereses pēc, un mana ienākšana skolā bija neparasta – ienācu nevis kā uz šo profesiju tendēta skolotāja, bet vienkārši tāpēc, ka man patika tas, ko mācījos, un to arī pasniedzu bērniem. Direktors, uzzinot, ka esmu studējusi vizuālo mākslu, sacīja: „Tas nevar būt, ka tu neesi skolotāja. Nāc!”

Vai esat iemīlējusi skolotājas darbu?

Ļoti. (Aizrautīgi.) Ļoti! Ja cilvēks dara darbu, kas viņam patīk, viņš gūst garīgu apmierinājumu. Cilvēki nāk pie manis un gūst atbildi uz savām problēmām, savukārt es pārliecinos, ka mana domāšana ir viņiem vajadzīga un notiek pareizajā virzienā.

Ko uzskatāt par savu pienākumu?

Pirmkārt, būt cilvēkam. Cilvēcību saprotu kā spēju iejusties otra cilvēka „ādā”, saprast, sadzirdēt. Visvairāk jau „grēkojam” mēs, pieaugušie, kuri bērnu vietā vienmēr nolemjam, secinām, nepajautājot, ko viņi paši par to domā. Pie tam – redziet, viss ir samilzis, problēmu tik daudz, bet risinājums ir ļoti vienkāršs – būt cilvēkam, paskatīties uz bērnu, pajautāt: kā tu domā, kā mēs varētu atrisināt to, ka tu esi tik dusmīgs. (Aizrautīgi.) Tiešām tā ir! Tās ir cilvēka vajadzības, ko jau 60. gados aprakstījis A. Maslovs. Reizēm to cenšas apgāzt – tik primitīvi nevarot uztvert–, bet es domāju, ka citādi nevar būt – ja puķe uz palodzes tiek regulāri laistīta ar sērskābi, ko dzīvē redzu kā tikai kritiku pret otru, tad puķe novīst un ar cilvēku ir līdzīgi.

Kas ir jūsu cerība un prieks darbā un dzīvē?

Man kā cilvēkam ir prieks par to, ka es ieklausos savā intuīcijā un eju tajā virzienā, kur taciņas nav. (Smaida.) Es uzticos savai vajadzībai, kas mani interesē, un prieks man rodas no cilvēkiem, kuri – vienalga kurā vecumā – nāk pie manis un mēs sarunājamies, un viņi notic, ka viņos ir labais, ko tie paši vēl nav apzinājušies. Jo mēs visu laiku „urbinām” pa ēnas pusi, jebkuram cilvēkam ir daudz lietu, kas viņu neapmierina, un tad viņš netiek vaļā no negācijām un ir „kā piesiets” tām. Mums noteikti ir labā ir vairāk, nekā mēs spējam apzināties.

Gliemezis neleks augstumā, zilonis ligzdu nevīs

Vai šodien Latvijā var runāt par audzināšanas tradīcijām?

Jau ilgāku laiku izglītībā tiek gaidītas reformas. Process it kā notiek, bet sāk jau apnikt. Diemžēl kā sabiedrība mēs neesam gatavi radikālām pārmaiņām izglītībā – mums trūkst drosmes, uzņēmības, arī vīzijas, tāpēc turpinām uzturēt esošo sistēmu un, protams, meklējam attaisnojumus tās eksistencei.

Kā padomju laiks ietekmējis personības identitātes veidošanos?

Liela daļa skolotāju ir tuvu pensijas vecumam un izglītību ieguvuši padomju laikā. Padomju laikā skolotājs bija tas, kas visu zināja, viņš nedrīkstēja kļūdīties, kaut ko nezināt, tāpēc arī neprasīja padomu, jo viņam bija bail, ja kāds uzzinās, ka viņš kaut ko nezina. Skolotāji ir kā sacentās savā starpā. Mērķis bija izaudzināt paklausīgu, gudru cilvēku, kas pabeidza skolu un kuru gaidīja rūpnīcas, fabrikas, kolhozi, sovhozi…

Mūsdienās ir pavisam citādi – mums vajag radošu personību, un, ja mēs turpinām audzināt „robotus”, personība nespēj izspraukties cauri šīm kategoriskajām prasībām. Radošums tiek apgriezts jau pašā saknē, un no lielā, krāšņā zieda pāri paliek tikai fragmenti. Ja runājam par 21. gadsimta skolu, tad nevar būt tā, ka trīsdesmit bērni sēž klasē, visi vienādi domā un tieši tā kā skolotāja!

Padomju laikam ir arī sava vērtība, nav tikai sliktais. Man kā padomju laika cilvēkam piemīt praktiska domāšana, piemēram, reklāmas bieži vien šķiet ļoti primitīvas, un tādas reizēs domāju – kā var tik daudz uzrunāt, kur man noteikti tagad jāiet, ja vienkāršāk ir pateikt: „Nē, man to nevajag.” Jā, es spēju izvērtēt, vai man vajag piekto pāri zābaku, jo ir taču atlaides…. (Smejas.)

Šodien pastāv ne tikai padomju tradīcijas, klāt nākusi pārprastās demokrātijas izpratne. Kas jums sakāms par šo laiku?

Varētu runāt par laiku līdz 2000. gadam un tagad. Jā, brīvība kā okeāna vilnis pārvēlās pāri un, protams, ietekmēja cilvēku domāšanu. Tiem cilvēkiem, kas toreiz bija vecāki, vajadzēja to visu baudīt. Tā bija cita pasaule, citas vērtības. Sajūta tāda, ka nāk liels vilnis un apgāž cilvēku, un viņš vairs nesaprot, kas ar viņu notiek, kāpēc viņš ir tā apdalīts, kāpēc tā nav bijis agrāk – es gribu studēt, mācīties, izmēģināt citus darbus, braukt uz ārzemēm… Iespējams, tāpēc ģimene arī nenoturēja šo „rāmi” un izjuka.

Kā nabadzība un sociālā atstumtība patlaban ietekmē bērnu nākotni?

Atgriežoties pie A. Maslova ( Humānistiskā un Transpersonālā psiholoģijas virzienu pārstāvis) vajadzību teorijas, viena no pamatvajadzībām ir drošība. Ja cilvēks nav drošs par savu nākotni, rītdienu, par to, vai varēs nodrošināt sev pašas primitīvākās vajadzības – darbu, bērnu izglītību, tad pamati zūd. Tam seko zems pašvērtējums, bailes un daudz emociju, bet pieaugušajiem nav mācīts, kā vadīt emocijas, un bieži vien mēs tās vadām uz bērniem. Tā notiek gan skolā, gan ģimenē.

Vai skolā bērni tiek orientēti uz pakļaušanos pieaugušo prasībām un bezierunu paklausību?

Pilnīgi noteikti. Rietumos personība ir orientēta nevis uz pavēlēm, bet izvēli. Piemēram, runājot par mākslas priekšmetiem, skolotājam jāsastopas ar galējām izjūtām – vai nu ar bērnu (saprotams, ne visu!) vienaldzību, vai protestu. Motivācija mācīties šos priekšmetus ir zema. Sanāk tā – lai piedabūtu bērnu zīmēt, skolotājam vispirms viņš ir jāienīst, un tā jau ir emocionāla vardarbība pret bērnu. Tad vēl nereti klasē ir kāds „upuris”, bērns kurš jau ilgāku laiku ir emocionālā pārdzīvojumā un ar grūtībām pieslēdzas mācību procesam, bet, kuru pārējie „noēd”. Bet šim „upurim” vecāki, piemēram, aizbraukuši uz ārzemēm un par viņu atbild vecākā māsa, kura mācās 12. klasē. Es teiktu – mums trūkst cilvēcības, iejūtības pret šādiem bērniem. Stereotipi, bailes, aizspriedumi – mantojums, ar kuru, kā izskatās, vēl kādu laiku nāksies saskarties skolā.

Kā tikt galā ar emocijām?

Emocijas ir jāizlādē, bet arī jāpasaka, no kurienes tās nāk un kas tās ierosinājis. Tad tās var izkrāsot, izspēlēt ar bumbām, bet nekādā gadījumā nedrīkst raidīt pret „upuri”. Skolotāja un skolēna attiecībās nereti bērns ir „upuris”, kurš neprot sevi aizstāvēt.

Vai vispārizglītojošo skolu skolotāji ir sagatavoti darbam ar bērniem ar veselības un attīstības problēmām?

Nav nekādas atšķirības skolotāju izglītībā – ir skolas, kur bērni nāk ar ārstu uzstādītām diagnozēm, bet gan skolotāji, gan bērni „peld”, kā prot. Labākajā gadījumā viņi viens otru iedrošina, ka tomēr jānāk izrunāties pie psihologa. Pirmais, kam jāpievērš uzmanība, ir labi justies – lai skolotājs var brīvi runāt par grūtībām, par to, kas nesanāk, un pastāstīt par to, kas sanāk. Bet skolotāji tā nedara – viņi „ir ciet”. Pedagogu tālākizglītība arī līdz šim nav bijusi tik efektīva, cik vajadzētu. Meita, kas arī ir skolotāja, tagad priecājās, ka jaunā gadā bijuši ļoti labi kursi par bērnu mācību traucējumiem. Ja ir izpratne par šo traucējumu rašanās cēloņiem, kļūst saprotams kā tos ņemt vērā un kādas iespējas tos novērst.

Kāds skolēnu kontingents veidojas internātskolās? Kā tas ietekmē skolotāju darbu?

Bērnu agresija izpaužas uzvedībā. Ja bērniem bijusi negatīva pieredze, viņi tiek nepārtraukti kritizēti, viņi dabiskā veidā aizsargājas, un tas izpaužas vai nu kā uzbrukums, vai depresija. Bet skolotāji uzreiz to uztver personīgi, tāpēc galvenais, ko stāstu skolotājiem – bērns ir tur, bet tu esi šeit, neņem visu, ko viņš saka. “pie sirds”un neuztver personīgi. Ja šī distance netiek ievērota, rodas grūti pārvarams emociju virpulis.

Grūtības ir lielas – skolotāji nav sagatavoti, bet bērni veselīgi reaģē reaģē uz nepieņemamu situāciju. Jā, es viņus redzu kā veselīgus – ja viņi jūt, ka var uzticēties, viņi runā pēc būtības. Viņi jautā pēc būtības, jo ir ieinteresēti saprast, ko lai dara. Pēc sarunām ar skolas psihologu aug bērnu pašvērtējums, bērni kļūst spēcīgāki, taču nereti skolotājs, netiekot līdzi izmaiņām bērna uzvedībā, jo nav ticis galā ar savām emocijām, rūgtumu, kas palicis no iepriekšējās saskarsmes ar bērnu, turpina izteikt komandas, nesadzirdot un neizprotot būtisko attiecībās.

Kā bērnus ietekmē atsvešināšanās no vecākiem?

Visvairāk problēmu ir ģimenēs, kur mammas vienas audzina bērnus un ir zaudējušas kontaktu ar bērniem. Ja bērns ģimenē negūst drošības sajūtu, viņš „mirst”. Viņam nav motivācijas dzīvot. Ja tētis atsakās no bērna, bērns uzskata, ka viņš nav derīgs. Kā to var ieraudzīt? Piemēram, bērns stāv uz trešā stāva palodzes, neturas un nebaidās nokrist. Vai arī – jautāju 6. klases puisītim: „Par ko tu gribi būt?”, un viņš atbild: „Par ugunsdzēsēju. Bet es jau nebūšu.” Tālāk runājot, viņš pastāsta, ka tēti viņš nav saticis. Arī vecāku šķiršanās bērniem ir milzīga trauma.

Bērniem visvairāk nepieciešama ģimenes piederības sajūta – ja tās nav, vietā nāk internāts, iela, kur bērni lielākoties neprot savstarpēji komunicēt. Tad arī rodas jautājums – cik piederīgs tu vari justies, ja nepārtraukti notiek konfliktsituācijas? Tie ir bērni, kas ģimenē nav audzināti – kā viņi ir iemācījušies, tā viņi tur dzīvo.

Priecājos, ka esi centies

Vai var būt mīļa un cieņpilna attieksme pret bērnu, kurš diendienā nav sagatavojies stundām, kavē skolu, klaiņo?

Var. Ja mēs pētām iemeslus, kāpēc bērns tā dara, tad varu teikt – viņš noteikti neies projām no tās stundas, kurā viņam patīk – gan mācīties, gan satikties ar cilvēku, kas viņu māca. Ja bērns zinās, ka par viņa sasniegumiem un veiksmēm ir kāds, kurš priecājas, viņš noteikti būs motivēts mācīties. Līdzīgi ir arī ar koncertu, kuram bērns gatavojas, ļoti gaida, bet… vecāki neatnāk.

Ko labu var pateikt skolēnam, kurš no astoņiem kontroldarba uzdevumiem pareizi atrisinājis tikai divus?

„Man ir prieks, ka tu esi centies. Uzdevumu ir daudz. Tev droši vien to bija par daudz, vai ne?”- „Jā.” Tālāk skolotājs skaidro iemeslus, kāpēc bērns divus varēja atrisināt, bet pārējos ne. Mācību traucējumi ir arī uzvedības traucējumi, un, visticamāk, tā ir nespēja pajautāt, sagatavoties. Bail jau tikai no tā, ka uzdevumu ir desmit! Daudzumam jāatbilst tam, ko bērns reāli spēj. Viņš varbūt ir iemācījies, bet lielā trauksme un bailes, ka viņš nezina traucē domāt, tāpēc varētu būt nepieciešams sadalīt pārbaudes darbu posmos, grupēt tematiski, vairāk vizuālo skaidrojumu.

Piemēram, ja pirmklasnieks pēc zvana aizkavējies pagalmā spēlējoties, piemēram, lasa kļavlapas vai zīles, kā būtu jārīkojas skolotājam?

„Jānīt, tu dzirdēji zvanu?” Atbildes nav. „Es redzu, cik ļoti tev patīk pabūt ārā vienam, bet zini – mums vēl ir vairākas stundas, kad mēs varēsim iziet ārā. Man patīk, ka tev ir ienācis prātā salasīt zīles – no tām varēsi izveidot kompozīciju.

Vai zināt gadījumus, kad kāds skolēns skolotājam kļuvis īpaši mīļš?

Tas ir tikai normāli, jo skolotājs arī ir cilvēks. Piemērs: skolotāja, tikko iesākusi strādāt, grasījās pamest pedagoga darbu, bet, strādājot ar savām emocijām, piedzīvoja galēji pretēju reakciju, par ko jautāja man: „Vai es drīkstu veidot mīļas attiecības ar saviem skolēniem? Vai bērnus nepieradināšu, un šķiršanās nebūs sāpīga?” Skolotāja darbā ir situācijas, kad jāparedz iespējamās sekas, kā rīkoties, ja šāda pieķeršanās kļūtu pārāk apgrūtinoša, bet pozitīva attiecību pieredze tikai dos pamatu domāt, ka arī turpmākā dzīvē tādas ir iespējams piedzīvot.

Ko darīt pašam skolotājam, ja moka stress, nolaižas rokas vai dūša papēžos?

Pazīstu šādu situāciju. Ja skolotājs ir empātisks, viņš var „izdegt”. Tāpēc aicinu skolotājus nākt kopā un saprast, kā mēs varam noturēt savas robežas un justies komfortabli, esot skolā. Lai mūs neaizskar tas, ja kāds kaut ko nepilda, un lai mums nekrājas dusmas. Ja mēs šādi darām, mēs jūtamies brīvi un labi. Esam apkārtējiem līdzīgi. Skolotājam vajadzētu būt par piemēru tam, kā var būt labi. Arī skolā. Tas saistīts ar pašvērtējumu, skolotāja piederību savai valstij – cik šobrīd es kā skolotājs esmu vajadzīgs? Šo jautājumu var uzdot kā bērni, tā vecāki. Pie tā, ka mēs esam tik maz, pirmajā klasē joprojām ir trīsdesmit bērni!? Pirmklasnieks, kas pirmo dienu atnācis uz skolu, tā arī paliek ar saviem jautājumiem… Cilvēciskais ir pirmajā vietā, tikai tad seko zināšanas. Ja cilvēcības nav, rodas agresija vai depresija, jo tiek ignorēts pats svarīgākais.

Tu vari būt laimīgs jau šodien

Daļai jauno vecāku izpratne par uzvedību, atbildību un pienākumu ir deformēta un nesakrīt ar skolas un skolotāju prasībām. Ko darīt? Vai audzināt vecākus?

Jā, skolai būtu jāuzņemas izglītošanas funkcija. Vecāki nav sagatavoti savu bērnu audzināšanai, un par to nav neviens jāvaino. Vienkārši – tas nenotiek, un mēs par to nerunājam. Vecāki jāizglīto, un vajadzības ir dažādas – vienam vajadzēs labsajūtu, un tad viņš varēs arī bērnam to pašu mācīt, citam – kā tikt galā ar grūtībām, kā organizēt darbu, kā to sadalīt… Svarīgs ir bērna raksturs, temperaments, iedzimtība, spējas. Ja ir emocionālie traucējumi, bērna uztvere ir bremzēta, un tas jāņem vērā. Mēs domājam, ka bērns ir slinks, bet viņu pilnībā pārņēmis emocionālais lauks. Bērns pat nedzird, ir trīsreiz jāsaka, lai viņš sadzirdētu. Kāds piemērs: meitenei ir nomiris tētis, viņa negrib nevienam par to stāstīt, bet matemātikas skolotāji vēlās atstāt meiteni uz otru gadu, jo skolotāji domā ka viņa nespēj vai nevēlas mācīties. „Kāpēc mācīties, ja man nav tētis?” domā meitene, un tā ir traģēdija, ar kuru lielam cilvēkam grūti tikt galā. Meitenei ir jāpalīdz izdzīvot un pieņemt notikušo, lai viņa atkal pieslēgtos mācībām.

Kā izkļūt no šī apburtā loka, kad skola vaino vecākus, bet vecāki – skolu?

Var jau tā turpināt ilgi, bet rezultāti ir tādi, kādi ir. Man ir žēl sava laika. Varbūt tas liecina par manu domāšanas veidu, par to, kurā dzīves posmā esmu. Savos piecdesmit gados man ir vērtīga katra diena, un es gribu savas dienas nodzīvot vērtīgi. To var attiecināt arī uz jebkuru cilvēku, jautājot: kā tu dzīvo? Vai esi laimīgs? Tu vari būt laimīgs jebkurā brīdī! Es negrasos hipnotizēt, bet aicinu ikvienu pajautāt sev: kas tev ir vajadzīgs, lai tu būtu laimīgs – kā vecāks, skolotājs, bērniņš? Uzprasi bērnam, kādas ir viņa trīs vēlēšanās zelta zivtiņai, un tu saņemsi atbildi: „Gribu satikt savu tēti, lai mamma neslimo un viņai ir darbs.” Šobrīd sabiedrība visplašākā mērā ir virzīta uz patērēšanu, tāpēc mums pašiem ir jābūt atbildīgiem par savu labsajūtu, par to, ka mēs paši izvēlamies to, ko mums vajag.

Ekspresīvās mākslas nodarbības bērniem.

Strādājot skolā par skolotāju un vienlaicīgi papildinot zināšanas psiholoģijā ar vien vairāk saprotu mūsdienu pusaudžu uzvedības motīvus. Es piekrītu apgalvojumam, ka šajā periodā izveidojas bērna personības pamatiezīmes un kvalitātes, bet tajā pašā laikā atklājas arī visos iepriekšējos bērna attīstības periodos izveidojušās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā, sociālajā u. c. sfērās. Jo lielākas kļūdas ir bijušas pieļautas iepriekšējos attīstības periodos, jo tās stiprāk izpaužas pusaudžu periodā, jo „grūtāks” pusaudzis ir šajā periodā. Lielākā vai mazākā mērā šodienas pusaudzi raksturo negatīvisms, opozīcija, nepakļaušanās u, tml., kas vēlāk izpaužas neirozēs, depresijā vai agresivitātē, infantilismā vai frustrācijā.

Jāņem vērā, ka bērna attīstība nenotiek vakuumā, bet vēsturiski izveidotā kultūras kontekstā, kurā bērns dzīvo. Šīs atziņas atkal izvirza virkni jautājumu. Kā bērns apgūst vēsturiski izveidojušos cilvēces kultūras saturu? Patiesi ieaugt kultūrā iespējams tikai to pieņemot. Aplūkojot kultūras apgūšanu kā procesu, viennozīmīgi ir skaidrs, ka tas vienmēr ir un būs, vienalga kādos laikos un pārmaiņās, radošs process, kurā bērnam veidojas , attīstās un izpaužas radošās spējas – radošā iztēle, elastīga domāšana, orientācija uz otra cilvēka pozīciju jeb empātijas spējas, prasme regulēt savu uzvedību, refleksijas elementi. Šajā radošajā procesā, bērns un pieaugušais kopīgiem spēkiem pārvērš cilvēces pieredzes saturu atklātu problēmu sistēmā, kura ir pakļauta bērna un pieaugušā specifiskai apguvei. Tas notiek dažādos bērna darbības veidos. Tāpēc droši var apgalvot, ka visas bērna attīstības avots ir viņa radošā darbība, kas vērsta uz izveidojušās pieredzes pamata. Bērns, uztverdams pieaugušā kultūru, uztver un interpretē savā darbībā visu to cilvēces radošo potenciālu un pieredzi, kas veidojusies no paaudzes paaudzē un visvairāk savā ģimenē. Šis potenciāls iemiesojas cilvēku radošo spēju sistēmā, kuru bērns apgūst un modificē savas darbības dažādos veidos.

Raksturojot šo procesu varam tuvāk precizēt, sadalot to pa posmiem:

  • problēmas izvirzīšana – saskarsme ar problēmu vai jaunu ideju, informāciju; subjekta attieksme ir subjektīva un emocionāla;

  • problēmas, idejas, situācijas analīze ar subjekta pieredzē esošām zināšanām un izpratni, notiek iespējamo uzdevumu intuitīva risināšana, uz esošās pieredzes balstoties, tiek apdomāts, izvērtēts jaunais pārdomu materiāls, izvirzīti dažādi iespējamie risinājuma ceļi un varianti; izvirzīšana ir intuitīva, emocionāla, meklējoša;

  • intuitīvā uzdevuma verbalizēšana – tiek iegūtas jaunas nepieciešamās zināšanas, uzdevumi tiek skaidri izvērtēti, apzināti;

  • atrisinājuma realizācija vai tā pamatošana, izskaidrošana.

Viens no veidiem, kā mēs varam bērniem palīdzēt ir aktīvās iztēles metodes pielietošana. Tā ir K.G.Junga koncepsija tam, ko mēs šodien saucam par mākslas terapiju. K.G.Junga aktīvās iztēles metode ir līdzeklis, kā aktivizē fantāzijā radušos iztēli. Tā nav pasīva fantāzija, bet gan introspekcijas metode, caur kuru iekšējās iztēles straume tiek novērota un aktivizēta. „Ir jāizslēdz trokšņainais prāts un jāskatās iekšēji, kas parādās iztēles veidā un šo iztēli vajag zīmēt un gleznot dedzīgi, neraugoties uz to, vai tu vari, vai nevari to darīt”.

 

 

Radošie darbi ”Veltījums māmiņai mātes dienā”

 

Bērna/ skolēna personības potenciāla komponenti, kas ir jāaktualizē, veicinot viņa attīstību un pašpilnveidošanos. Skolotāju/ audzinātāju svarīgākais uzdevums ir radīt maksimāli labvēlīgākus apstākļus individuālo iespēju atklāšanai, t.i. pedagoģiskajā procesā, paralēli izglītošanas mērķiem, kā savas darbības stūrakmeņus īstenot tolerances idejas izglītībā – respektēt bērna personības unikalitāti un veselumu, atzīt personības vērtību, neraugoties uz viņa vecumu, intelektu, nacionalitāti, reliģisko piederību, etniskajām u.c. īpatnībām.

Svarīgāk par visu – paturēt prātā, ka mēs, pieaugušie, esam tie, no kuriem mūsu bērni  mācās tikt galā ar dzīves grūtībām. Bērni reizēm neieklausīsies tajā, ko mēs viņiem sakām, toties viņi redz, ko mēs darām. Ģimenes modelis bērnam ir dzīves mēraukla. Pēc tās, vairāk vai mazāk, bērns veidos arī savu attieksmi pret lietām, procesiem un vielām. Ja agresija, alkohola lietošana, smēķēšana ģimenē ir pašsaprotams veids, kā it kā risināt radušās problēmas, tad visticamāk arī pusaudzis izvēlēsies šādu rīcības modeli. Pieaugušo aizņemtība darbā vai darba meklējumos, finansu problēmu risināšana, nevar būt par iemeslu tam, lai neliktos ne zinis par bērna emocionāliem pārdzīvojumiem un jūtām. Bērna aktīva iesaistīšana ģimenes problēmu risināšanā,  ļaus viņam justies svarīgam un radīs vēlmi uzņemties to atbildības daļu, kura gulstas uz viņa pleciem (mācības, pašdisciplīna, savas telpas sakārtošana).

„Izglītības galvenais mērķis ir izveidot cilvēkus, kuri spēj paveikt kaut ko jaunu, nevis tikai atkārtot to, ko darījušas jau iepriekšējās paaudzes, – radošus cilvēkus, kuri spēj izgudrot un atklāt.

Izglītības otrs mērķis ir veidot cilvēkiem kritisku prātu, kas spēj pārbaudīt, nevis tikai pieņemt visu, kas viņiem tiek piedāvāts.” / Žans Piažē/

 

 

Frāzes, kas neierosina, neatbalsta radošu domāšanu ir:

  • Kā tev radās tā muļķīgā doma?
  • Neuzdod tik stulbus jautājumus!
  • Vai tu vismaz vienu reizi vari kaut ko izdarīt kā nākas?
  • Neuzvedies kā zīdainis!
  • Tas nebūs tik viegli, kā tu domā.

  • Vai tu kādreiz vispār domā, ko tu dari?

  • Vai tas ir viss, ko tu vari izdarīt/pateikt/Izdomāt?

  • Cik reižu tev tas jāsaka?

  • Kur tas dzirdēts, ka šitā izdarās!

  • Kāpēc tu nedomā, kad runā?

Frāzes, kas ierosina, atbalsta radošu domāšanu

  • Tā ir interesanta doma.
  • Pastāsti man par to vairāk.
  • Kāpēc tu tā domā?
  • Jauki, ka tu pats to varēji izdomāt!
  • Vai esi iedomājies arī citas iespējas?

  • Es būšu mierā ar visu, ko tu būsi izlēmis.

  • Vispirms pamēģini izdarīt pats, bet, ja tev vajag palīdzību, pasaki.

  • Tā patiešām ir tēlaina doma.

  • Tas ir labs jautājums.
  • Esmu pārliecināts, ka tev izdosies.

Pieaugušais – vecāks, skolotājs, kas iedrošina bērnu domāt radoši – nesteidzina, novērtē radošas idejas, rosina spēlēties, modelēt, eksperimentēt, uzdod atvērtos jautājumus, uzskata, ka no kļūdām mācās, labprāt sniedz palīdzību, izturas kā pret līdzīgu, domā kopā ar bērnu, ņem vērā bērna intereses, pieņem bērna lēmumus, ir pieejams bērnam, velta uzmanību bērna domām, nekritizē, uzsver patstāvību, optimistiski raugās uz rezultātiem, uzmanīgi klausās, pauž patiesu interesi, uzskata, ka paveikt ir iespējams, kopīgi uzņemas risku, izaicina bērnu izmēģināt jaunas idejas

Pieaugušais, kas nomāc bērna radošo domāšanu ir nevērīgs, neatsaucīgs, izprašņā, pārtrauc bērnu, valdonīgs, noniecina ieteikumus, turas pie sastingušiem ieradumiem, steidzina bērnu, uzspiež lēmumus, neinteresējas par bērna idejām, izturas autoritatīvi, pesimistisks, veicina bērna atkarību, kritizē, izturas neatzinīgi, izpauž pārākumu, izsmej bērnu, jau iepriekš paredz rezultātu, noraida jaunas idejas.

Akadēmiskā zīmēšana.

Māksla – cilvēka personības veidotāja. Radoša darbība maina cilvēka domāšanu. Cilvēks kļūst interesantāks, izdomas bagātāks, ne tikai zīmējot un gleznojot, bet arī vadot savu uzņēmumu vai banku, veidojot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem. Zīmēšana ceļ cilvēka pašapziņu un stiprina viņa garīgo bāzi, kā arī ir labs relaksācijas process, lai atpūstos no ikdienas rūpēm.

Mākslas nodarbību mērķis ir sekmēt jebkura vecuma cilvēku emocionālo un intelektuālo pilnveidošanos, attīstīt radošās spējas, interesi par mākslu un radīt priekšnoteikumus tam, lai cilvēks jebkura vecumā savu mākslinieciskās un radošās darbības pieredzi spētu daudzveidīgi izmantot ik dienas dzīvē.

Nodarbības notiek : otrdienās, ceturtdienās no 18.00 -19.30

t. 29996711 – Ineta Kona, e-pasts: i.kona@inbox.lv

Personības pašizziņa ekspresīvās mākslas nodarbībās

Aicinu uz dabisku un aizraujošu sevis iepazīšanas nodarbību, izmantojot ekspresīvo mākslas terapiju. Mēs ļoti koncentrējamies, ja vēlamies pirkt jaunu automašīnu, mums ir svarīgi dažādi aspekti un dati. Bet arī cilvēkam taču katram ir savas iezīmes un raksturs, ko nereti ne tikai neņemam vērā, bet gan nodzīvojam savu dzīvi, pat par tiem tā arī neuzzinot. Jautājums kāpēc gan mēs dzīvojam savu dzīvi neapzinoties savas patiesās vajadzības un vēlmes. Tāpat kā pie stūres sēžot mēs nekur tālu netiktu, ja mēs vadītu mašīnu ar aizvērtām acīm. Tāpat ir ar mūsu dzīvi. Ir svarīgi nenodot savu patieso būtību, jo tad izniekojam savu dzīvi, gaidot, ka citi jau visu atrisinās. Bet citi atrisina tā kā viņiem ir izdevīgi, nevis tā kā mēs patiesi vēlētos. Ekspresīvās mākslas terapijas metode palīdz cilvēkiem atvērt savas dzīves programmu, kur cilvēks mācās ļauties savai intuīcijai, nodarbību laikā nemitīgi pieņemot lēmumus, un tas notiek dabiski un viegli, jo pats izziņas process ir dabisks un viegls.

Viens no nodarbību mērķiem ir atklāt savu neapzināto potenciālu, lai apzinātu iespējas kā savādāk dzīvot, veidot attiecības, strādāt to darbu, kas ir patīkams.

Bet , secinot pēc pieredzes savā darbā, svarīgākā un aktuālākā tēma šobrīd ir veselības saglabāšana un preventīvais darbs , lai slimība nemaz “nenotiktu”. Un ticiet man , tas tiešām ir iespējams. Tāpat lieliskāki procesi, manuprāt, notiek darbā ar bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, un ģimenēm kopā risinot jautājumus, kas ilgāku laiku ir sagādājuši ciešanas un radījuši bezcerības sajūtu attiecībā pret notikumiem gan skolā, gan ģimenē. Atkal atsaucoties uz pieredzi, jaunieši ir gatavi pat 2 stundas gaidīt nodarbību, kas skolas ietvarā ir atcelta neatliekamas sapulces dēļ, jo tās viņiem šķiet ļoti svarīgas.

Lūk atsauksme no kādas meitenes mammas, kas uzskatīja, ka situācija ar meitas emocionālo diskomfortu un samilzušajām problēmām skolā šķita neatrisināma.

“Silti iesaku psiholoģi Inetu Konu…viņa palīdzēja manam bērnam tikti pāri grūtākajiem brīžiem..iemācīja izteikt savas domas, izrādīt jūtas un nebaidīties no cilvēkiem. Piedevām, pats konsultāciju process ir ļoti interesants un pamācošs, ne tikai bērnam, bet gan arī vecākiem un visai ģimenei kopumā”.

Veselība, tā nav brīvība no slimības, bet gan spējas tikt ar to galā (F. Nīče).Tieši uz šī aspekta arī balstās mākslas terapija. Sadarbība ar citiem cilvēkiem un psiholoģiskas palīdzības sniegšana viņiem, prasa no speciālista labu sevis – savas iekšējās pasaules, savas motivācijas, vajadzību, pretrunu izprašanu, savu emocionālo problēmu izprašanu un rakstura stiprās puses apzināšanos. Pašu lielāko palīdzību viens otram mēs sniedzam tad, kad patiesi ieklausāmies un izrādām cieņu, uzmanību un ticību katra cilvēka spējām, un esot līdzās patiesības meklēšanas procesā.

Nodarbības vada Ineta Kona – transpersonālās psiholoģijas asociācijas ekspresīvās mākslas terapijas konsultante, pedagoģijas un psiholoģijas maģistre.

Individuālo nodarbību ilgums 60 vai 90 minūtes, maksa no 35 – 50 eiro, un grupas nodarbības ar maksu robežās no 12 – 20 eiro no dalībnieka, atkarībā no nodarbības ilguma un tēmas.

Nodarbības notiek Piņķos un Sebru ciema Jumīšos, iepriekš piesakoties pa  t.el. 29996711, vai rakstot uz e-pastu: i.kona@inbox.lv