Strādājot skolā par skolotāju un vienlaicīgi papildinot zināšanas psiholoģijā ar vien vairāk saprotu mūsdienu pusaudžu uzvedības motīvus. Es piekrītu apgalvojumam, ka šajā periodā izveidojas bērna personības pamatiezīmes un kvalitātes, bet tajā pašā laikā atklājas arī visos iepriekšējos bērna attīstības periodos izveidojušās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā, sociālajā u. c. sfērās. Jo lielākas kļūdas ir bijušas pieļautas iepriekšējos attīstības periodos, jo tās stiprāk izpaužas pusaudžu periodā, jo „grūtāks” pusaudzis ir šajā periodā. Lielākā vai mazākā mērā šodienas pusaudzi raksturo negatīvisms, opozīcija, nepakļaušanās u, tml., kas vēlāk izpaužas neirozēs, depresijā vai agresivitātē, infantilismā vai frustrācijā.

Jāņem vērā, ka bērna attīstība nenotiek vakuumā, bet vēsturiski izveidotā kultūras kontekstā, kurā bērns dzīvo. Šīs atziņas atkal izvirza virkni jautājumu. Kā bērns apgūst vēsturiski izveidojušos cilvēces kultūras saturu? Patiesi ieaugt kultūrā iespējams tikai to pieņemot. Aplūkojot kultūras apgūšanu kā procesu, viennozīmīgi ir skaidrs, ka tas vienmēr ir un būs, vienalga kādos laikos un pārmaiņās, radošs process, kurā bērnam veidojas , attīstās un izpaužas radošās spējas – radošā iztēle, elastīga domāšana, orientācija uz otra cilvēka pozīciju jeb empātijas spējas, prasme regulēt savu uzvedību, refleksijas elementi. Šajā radošajā procesā, bērns un pieaugušais kopīgiem spēkiem pārvērš cilvēces pieredzes saturu atklātu problēmu sistēmā, kura ir pakļauta bērna un pieaugušā specifiskai apguvei. Tas notiek dažādos bērna darbības veidos. Tāpēc droši var apgalvot, ka visas bērna attīstības avots ir viņa radošā darbība, kas vērsta uz izveidojušās pieredzes pamata. Bērns, uztverdams pieaugušā kultūru, uztver un interpretē savā darbībā visu to cilvēces radošo potenciālu un pieredzi, kas veidojusies no paaudzes paaudzē un visvairāk savā ģimenē. Šis potenciāls iemiesojas cilvēku radošo spēju sistēmā, kuru bērns apgūst un modificē savas darbības dažādos veidos.

Raksturojot šo procesu varam tuvāk precizēt, sadalot to pa posmiem:

• problēmas izvirzīšana – saskarsme ar problēmu vai jaunu ideju, informāciju; subjekta attieksme ir subjektīva un emocionāla;

• problēmas, idejas, situācijas analīze ar subjekta pieredzē esošām zināšanām un izpratni, notiek iespējamo uzdevumu intuitīva risināšana, uz esošās pieredzes balstoties, tiek apdomāts, izvērtēts jaunais pārdomu materiāls, izvirzīti dažādi iespējamie risinājuma ceļi un varianti; izvirzīšana ir intuitīva, emocionāla, meklējoša;

• intuitīvā uzdevuma verbalizēšana – tiek iegūtas jaunas nepieciešamās zināšanas, uzdevumi tiek skaidri izvērtēti, apzināti;

• atrisinājuma realizācija vai tā pamatošana, izskaidrošana.

Viens no veidiem, kā mēs varam bērniem palīdzēt ir aktīvās iztēles metodes pielietošana. Tā ir K.G.Junga koncepsija tam, ko mēs šodien saucam par mākslas terapiju. K.G.Junga aktīvās iztēles metode ir līdzeklis, kā aktivizē fantāzijā radušos iztēli. Tā nav pasīva fantāzija, bet gan introspekcijas metode, caur kuru iekšējās iztēles straume tiek novērota un aktivizēta. „Ir jāizslēdz trokšņainais prāts un jāskatās iekšēji, kas parādās iztēles veidā un šo iztēli vajag zīmēt un gleznot dedzīgi, neraugoties uz to, vai tu vari, vai nevari to darīt”.

Radošie darbi ”Veltījums māmiņai mātes dienā”

Bērna/ skolēna personības potenciāla komponenti, kas ir jāaktualizē, veicinot viņa attīstību un pašpilnveidošanos. Skolotāju/ audzinātāju svarīgākais uzdevums ir radīt maksimāli labvēlīgākus apstākļus individuālo iespēju atklāšanai, t.i. pedagoģiskajā procesā, paralēli izglītošanas mērķiem, kā savas darbības stūrakmeņus īstenot tolerances idejas izglītībā – respektēt bērna personības unikalitāti un veselumu, atzīt personības vērtību, neraugoties uz viņa vecumu, intelektu, nacionalitāti, reliģisko piederību, etniskajām u.c. īpatnībām.

Svarīgāk par visu – paturēt prātā, ka mēs, pieaugušie, esam tie, no kuriem mūsu bērni  mācās tikt galā ar dzīves grūtībām. Bērni reizēm neieklausīsies tajā, ko mēs viņiem sakām, toties viņi redz, ko mēs darām. Ģimenes modelis bērnam ir dzīves mēraukla. Pēc tās, vairāk vai mazāk, bērns veidos arī savu attieksmi pret lietām, procesiem un vielām. Ja agresija, alkohola lietošana, smēķēšana ģimenē ir pašsaprotams veids, kā it kā risināt radušās problēmas, tad visticamāk arī pusaudzis izvēlēsies šādu rīcības modeli. Pieaugušo aizņemtība darbā vai darba meklējumos, finansu problēmu risināšana, nevar būt par iemeslu tam, lai neliktos ne zinis par bērna emocionāliem pārdzīvojumiem un jūtām. Bērna aktīva iesaistīšana ģimenes problēmu risināšanā,  ļaus viņam justies svarīgam un radīs vēlmi uzņemties to atbildības daļu, kura gulstas uz viņa pleciem (mācības, pašdisciplīna, savas telpas sakārtošana).

„Izglītības galvenais mērķis ir izveidot cilvēkus, kuri spēj paveikt kaut ko jaunu, nevis tikai atkārtot to, ko darījušas jau iepriekšējās paaudzes, – radošus cilvēkus, kuri spēj izgudrot un atklāt.

Izglītības otrs mērķis ir veidot cilvēkiem kritisku prātu, kas spēj pārbaudīt, nevis tikai pieņemt visu, kas viņiem tiek piedāvāts.” / Žans Piažē/

Frāzes, kas neierosina, neatbalsta radošu domāšanu ir:

• Kā tev radās tā muļķīgā doma?
• Neuzdod tik stulbus jautājumus!
• Vai tu vismaz vienu reizi vari kaut ko izdarīt kā nākas?
• Neuzvedies kā zīdainis!

• Tas nebūs tik viegli, kā tu domā.

• Vai tu kādreiz vispār domā, ko tu dari?

• Vai tas ir viss, ko tu vari izdarīt/pateikt/Izdomāt?

• Cik reižu tev tas jāsaka?

• Kur tas dzirdēts, ka šitā izdarās!

• Kāpēc tu nedomā, kad runā?

Frāzes, kas ierosina, atbalsta radošu domāšanu

• Tā ir interesanta doma.
• Pastāsti man par to vairāk.
• Kāpēc tu tā domā?
• Jauki, ka tu pats to varēji izdomāt!

• Vai esi iedomājies arī citas iespējas?

• Es būšu mierā ar visu, ko tu būsi izlēmis.

• Vispirms pamēģini izdarīt pats, bet, ja tev vajag palīdzību, pasaki.

• Tā patiešām ir tēlaina doma.

• Tas ir labs jautājums.
• Esmu pārliecināts, ka tev izdosies.

Pieaugušais – vecāks, skolotājs, kas iedrošina bērnu domāt radoši – nesteidzina, novērtē radošas idejas, rosina spēlēties, modelēt, eksperimentēt, uzdod atvērtos jautājumus, uzskata, ka no kļūdām mācās, labprāt sniedz palīdzību, izturas kā pret līdzīgu, domā kopā ar bērnu, ņem vērā bērna intereses, pieņem bērna lēmumus, ir pieejams bērnam, velta uzmanību bērna domām, nekritizē, uzsver patstāvību, optimistiski raugās uz rezultātiem, uzmanīgi klausās, pauž patiesu interesi, uzskata, ka paveikt ir iespējams, kopīgi uzņemas risku, izaicina bērnu izmēģināt jaunas idejas

Pieaugušais, kas nomāc bērna radošo domāšanu ir nevērīgs, neatsaucīgs, izprašņā, pārtrauc bērnu, valdonīgs, noniecina ieteikumus, turas pie sastingušiem ieradumiem, steidzina bērnu, uzspiež lēmumus, neinteresējas par bērna idejām, izturas autoritatīvi, pesimistisks, veicina bērna atkarību, kritizē, izturas neatzinīgi, izpauž pārākumu, izsmej bērnu, jau iepriekš paredz rezultātu, noraida jaunas idejas.