Strādājot skolā par skolotāju un vienlaicīgi papildinot zināšanas psiholoģijā ar vien vairāk saprotu mūsdienu pusaudžu uzvedības motīvus. Es piekrītu apgalvojumam, ka šajā periodā izveidojas bērna personības pamatiezīmes un kvalitātes, bet tajā pašā laikā atklājas arī visos iepriekšējos bērna attīstības periodos izveidojušās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā, sociālajā u. c. sfērās. Jo lielākas kļūdas ir bijušas pieļautas iepriekšējos attīstības periodos, jo tās stiprāk izpaužas pusaudžu periodā, jo „grūtāks” pusaudzis ir šajā periodā. Lielākā vai mazākā mērā šodienas pusaudzi raksturo negatīvisms, opozīcija, nepakļaušanās u, tml., kas vēlāk izpaužas neirozēs, depresijā vai agresivitātē, infantilismā vai frustrācijā.

Jāņem vērā, ka bērna attīstība nenotiek vakuumā, bet vēsturiski izveidotā kultūras kontekstā, kurā bērns dzīvo. Šīs atziņas atkal izvirza virkni jautājumu. Kā bērns apgūst vēsturiski izveidojušos cilvēces kultūras saturu? Patiesi ieaugt kultūrā iespējams tikai to pieņemot. Aplūkojot kultūras apgūšanu kā procesu, viennozīmīgi ir skaidrs, ka tas vienmēr ir un būs, vienalga kādos laikos un pārmaiņās, radošs process, kurā bērnam veidojas , attīstās un izpaužas radošās spējas – radošā iztēle, elastīga domāšana, orientācija uz otra cilvēka pozīciju jeb empātijas spējas, prasme regulēt savu uzvedību, refleksijas elementi. Šajā radošajā procesā, bērns un pieaugušais kopīgiem spēkiem pārvērš cilvēces pieredzes saturu atklātu problēmu sistēmā, kura ir pakļauta bērna un pieaugušā specifiskai apguvei. Tas notiek dažādos bērna darbības veidos. Tāpēc droši var apgalvot, ka visas bērna attīstības avots ir viņa radošā darbība, kas vērsta uz izveidojušās pieredzes pamata. Bērns, uztverdams pieaugušā kultūru, uztver un interpretē savā darbībā visu to cilvēces radošo potenciālu un pieredzi, kas veidojusies no paaudzes paaudzē un visvairāk savā ģimenē. Šis potenciāls iemiesojas cilvēku radošo spēju sistēmā, kuru bērns apgūst un modificē savas darbības dažādos veidos.

Raksturojot šo procesu varam tuvāk precizēt, sadalot to pa posmiem:

• problēmas izvirzīšana – saskarsme ar problēmu vai jaunu ideju, informāciju; subjekta attieksme ir subjektīva un emocionāla;

• problēmas, idejas, situācijas analīze ar subjekta pieredzē esošām zināšanām un izpratni, notiek iespējamo uzdevumu intuitīva risināšana, uz esošās pieredzes balstoties, tiek apdomāts, izvērtēts jaunais pārdomu materiāls, izvirzīti dažādi iespējamie risinājuma ceļi un varianti; izvirzīšana ir intuitīva, emocionāla, meklējoša;

• intuitīvā uzdevuma verbalizēšana – tiek iegūtas jaunas nepieciešamās zināšanas, uzdevumi tiek skaidri izvērtēti, apzināti;

• atrisinājuma realizācija vai tā pamatošana, izskaidrošana.

Viens no veidiem, kā mēs varam bērniem palīdzēt ir aktīvās iztēles metodes pielietošana. Tā ir K.G.Junga koncepsija tam, ko mēs šodien saucam par mākslas terapiju. K.G.Junga aktīvās iztēles metode ir līdzeklis, kā aktivizē fantāzijā radušos iztēli. Tā nav pasīva fantāzija, bet gan introspekcijas metode, caur kuru iekšējās iztēles straume tiek novērota un aktivizēta. „Ir jāizslēdz trokšņainais prāts un jāskatās iekšēji, kas parādās iztēles veidā un šo iztēli vajag zīmēt un gleznot dedzīgi, neraugoties uz to, vai tu vari, vai nevari to darīt”.

 

 

Radošie darbi ”Veltījums māmiņai mātes dienā”

 

Bērna/ skolēna personības potenciāla komponenti, kas ir jāaktualizē, veicinot viņa attīstību un pašpilnveidošanos. Skolotāju/ audzinātāju svarīgākais uzdevums ir radīt maksimāli labvēlīgākus apstākļus individuālo iespēju atklāšanai, t.i. pedagoģiskajā procesā, paralēli izglītošanas mērķiem, kā savas darbības stūrakmeņus īstenot tolerances idejas izglītībā – respektēt bērna personības unikalitāti un veselumu, atzīt personības vērtību, neraugoties uz viņa vecumu, intelektu, nacionalitāti, reliģisko piederību, etniskajām u.c. īpatnībām.

Svarīgāk par visu – paturēt prātā, ka mēs, pieaugušie, esam tie, no kuriem mūsu bērni  mācās tikt galā ar dzīves grūtībām. Bērni reizēm neieklausīsies tajā, ko mēs viņiem sakām, toties viņi redz, ko mēs darām. Ģimenes modelis bērnam ir dzīves mēraukla. Pēc tās, vairāk vai mazāk, bērns veidos arī savu attieksmi pret lietām, procesiem un vielām. Ja agresija, alkohola lietošana, smēķēšana ģimenē ir pašsaprotams veids, kā it kā risināt radušās problēmas, tad visticamāk arī pusaudzis izvēlēsies šādu rīcības modeli. Pieaugušo aizņemtība darbā vai darba meklējumos, finansu problēmu risināšana, nevar būt par iemeslu tam, lai neliktos ne zinis par bērna emocionāliem pārdzīvojumiem un jūtām. Bērna aktīva iesaistīšana ģimenes problēmu risināšanā,  ļaus viņam justies svarīgam un radīs vēlmi uzņemties to atbildības daļu, kura gulstas uz viņa pleciem (mācības, pašdisciplīna, savas telpas sakārtošana).

„Izglītības galvenais mērķis ir izveidot cilvēkus, kuri spēj paveikt kaut ko jaunu, nevis tikai atkārtot to, ko darījušas jau iepriekšējās paaudzes, – radošus cilvēkus, kuri spēj izgudrot un atklāt.

Izglītības otrs mērķis ir veidot cilvēkiem kritisku prātu, kas spēj pārbaudīt, nevis tikai pieņemt visu, kas viņiem tiek piedāvāts.” / Žans Piažē/

 

 

Frāzes, kas neierosina, neatbalsta radošu domāšanu ir:

• Kā tev radās tā muļķīgā doma?
• Neuzdod tik stulbus jautājumus!
• Vai tu vismaz vienu reizi vari kaut ko izdarīt kā nākas?
• Neuzvedies kā zīdainis!

• Tas nebūs tik viegli, kā tu domā.

• Vai tu kādreiz vispār domā, ko tu dari?

• Vai tas ir viss, ko tu vari izdarīt/pateikt/Izdomāt?

• Cik reižu tev tas jāsaka?

• Kur tas dzirdēts, ka šitā izdarās!

• Kāpēc tu nedomā, kad runā?

Frāzes, kas ierosina, atbalsta radošu domāšanu

• Tā ir interesanta doma.
• Pastāsti man par to vairāk.
• Kāpēc tu tā domā?
• Jauki, ka tu pats to varēji izdomāt!

• Vai esi iedomājies arī citas iespējas?

• Es būšu mierā ar visu, ko tu būsi izlēmis.

• Vispirms pamēģini izdarīt pats, bet, ja tev vajag palīdzību, pasaki.

• Tā patiešām ir tēlaina doma.

• Tas ir labs jautājums.
• Esmu pārliecināts, ka tev izdosies.

Pieaugušais – vecāks, skolotājs, kas iedrošina bērnu domāt radoši – nesteidzina, novērtē radošas idejas, rosina spēlēties, modelēt, eksperimentēt, uzdod atvērtos jautājumus, uzskata, ka no kļūdām mācās, labprāt sniedz palīdzību, izturas kā pret līdzīgu, domā kopā ar bērnu, ņem vērā bērna intereses, pieņem bērna lēmumus, ir pieejams bērnam, velta uzmanību bērna domām, nekritizē, uzsver patstāvību, optimistiski raugās uz rezultātiem, uzmanīgi klausās, pauž patiesu interesi, uzskata, ka paveikt ir iespējams, kopīgi uzņemas risku, izaicina bērnu izmēģināt jaunas idejas

Pieaugušais, kas nomāc bērna radošo domāšanu ir nevērīgs, neatsaucīgs, izprašņā, pārtrauc bērnu, valdonīgs, noniecina ieteikumus, turas pie sastingušiem ieradumiem, steidzina bērnu, uzspiež lēmumus, neinteresējas par bērna idejām, izturas autoritatīvi, pesimistisks, veicina bērna atkarību, kritizē, izturas neatzinīgi, izpauž pārākumu, izsmej bērnu, jau iepriekš paredz rezultātu, noraida jaunas idejas.

Māksla – cilvēka personības veidotāja. Radoša darbība maina cilvēka domāšanu. Cilvēks kļūst interesantāks, izdomas bagātāks, ne tikai zīmējot un gleznojot, bet arī vadot savu uzņēmumu vai banku, veidojot saskarsmi ar apkārtējiem cilvēkiem. Zīmēšana ceļ cilvēka pašapziņu un stiprina viņa garīgo bāzi, kā arī ir labs relaksācijas process, lai atpūstos no ikdienas rūpēm.

Mākslas nodarbību mērķis ir sekmēt jebkura vecuma cilvēku emocionālo un intelektuālo pilnveidošanos, attīstīt radošās spējas, interesi par mākslu un radīt priekšnoteikumus tam, lai cilvēks jebkura vecumā savu mākslinieciskās un radošās darbības pieredzi spētu daudzveidīgi izmantot ik dienas dzīvē.

Nodarbības notiek : otrdienās, ceturtdienās no 18.00 -19.30

t. 29996711 – Ineta Kona, e-pasts: i.kona@inbox.lv

Aicinu uz dabisku un aizraujošu sevis iepazīšanas nodarbību, izmantojot ekspresīvo mākslas terapiju. Mēs ļoti koncentrējamies, ja vēlamies pirkt jaunu automašīnu, mums ir svarīgi dažādi aspekti un dati. Bet arī cilvēkam taču katram ir savas iezīmes un raksturs, ko nereti ne tikai neņemam vērā, bet gan nodzīvojam savu dzīvi, pat par tiem tā arī neuzzinot. Jautājums kāpēc gan mēs dzīvojam savu dzīvi neapzinoties savas patiesās vajadzības un vēlmes. Tāpat kā pie stūres sēžot mēs nekur tālu netiktu, ja mēs vadītu mašīnu ar aizvērtām acīm. Tāpat ir ar mūsu dzīvi. Ir svarīgi nenodot savu patieso būtību, jo tad izniekojam savu dzīvi, gaidot, ka citi jau visu atrisinās. Bet citi atrisina tā kā viņiem ir izdevīgi, nevis tā kā mēs patiesi vēlētos. Ekspresīvās mākslas terapijas metode palīdz cilvēkiem atvērt savas dzīves programmu, kur cilvēks mācās ļauties savai intuīcijai, nodarbību laikā nemitīgi pieņemot lēmumus, un tas notiek dabiski un viegli, jo pats izziņas process ir dabisks un viegls.

Viens no nodarbību mērķiem ir atklāt savu neapzināto potenciālu, lai apzinātu iespējas kā savādāk dzīvot, veidot attiecības, strādāt to darbu, kas ir patīkams.

Bet , secinot pēc pieredzes savā darbā, svarīgākā un aktuālākā tēma šobrīd ir veselības saglabāšana un preventīvais darbs , lai slimība nemaz “nenotiktu”. Un ticiet man , tas tiešām ir iespējams. Tāpat lieliskāki procesi, manuprāt, notiek darbā ar bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, un ģimenēm kopā risinot jautājumus, kas ilgāku laiku ir sagādājuši ciešanas un radījuši bezcerības sajūtu attiecībā pret notikumiem gan skolā, gan ģimenē. Atkal atsaucoties uz pieredzi, jaunieši ir gatavi pat 2 stundas gaidīt nodarbību, kas skolas ietvarā ir atcelta neatliekamas sapulces dēļ, jo tās viņiem šķiet ļoti svarīgas.

Lūk atsauksme no kādas meitenes mammas, kas uzskatīja, ka situācija ar meitas emocionālo diskomfortu un samilzušajām problēmām skolā šķita neatrisināma.

“Silti iesaku psiholoģi Inetu Konu…viņa palīdzēja manam bērnam tikti pāri grūtākajiem brīžiem..iemācīja izteikt savas domas, izrādīt jūtas un nebaidīties no cilvēkiem. Piedevām, pats konsultāciju process ir ļoti interesants un pamācošs, ne tikai bērnam, bet gan arī vecākiem un visai ģimenei kopumā”.

Veselība, tā nav brīvība no slimības, bet gan spējas tikt ar to galā (F. Nīče).Tieši uz šī aspekta arī balstās mākslas terapija. Sadarbība ar citiem cilvēkiem un psiholoģiskas palīdzības sniegšana viņiem, prasa no speciālista labu sevis – savas iekšējās pasaules, savas motivācijas, vajadzību, pretrunu izprašanu, savu emocionālo problēmu izprašanu un rakstura stiprās puses apzināšanos. Pašu lielāko palīdzību viens otram mēs sniedzam tad, kad patiesi ieklausāmies un izrādām cieņu, uzmanību un ticību katra cilvēka spējām, un esot līdzās patiesības meklēšanas procesā.

Nodarbības vada Ineta Kona – transpersonālās psiholoģijas asociācijas ekspresīvās mākslas terapijas konsultante, pedagoģijas un psiholoģijas maģistre.

Individuālo nodarbību ilgums 60 vai 90 minūtes, maksa no 35 – 50 eiro, un grupas nodarbības ar maksu robežās no 12 – 20 eiro no dalībnieka, atkarībā no nodarbības ilguma un tēmas.

Nodarbības notiek Piņķos un Sebru ciema Jumīšos, iepriekš piesakoties pa  t.el. 29996711, vai rakstot uz e-pastu: i.kona@inbox.lv